Ievads
Neo-liberāļi kā indivīdi, kas izdara racionālus
ekonomiskās un sociālās izvēles tikai ejot caur tirgu. Valsts ir vienīgais
aizgādnis pār sabiedrības interesēm un viņu apmierināšanu, un tās lēmumi un
darbi ir vienīgā uzticamā izteiksme, ar vai bez brīvām vēlēšanām. Kamēr viena
ideoloģija cenšas pakārtot valsts tirgu pēc savām interesēm, kā arī citu valsts
tirgus, ko var izdarīt manipulējot ar sabiedrības gribu. Alternatīva starp abām
ekonomiskajām ideoloģijām vai modeļiem – protekcionismu vai fritreiderismu ir
tāda, ka gan valsts, gan tirgus darbojas sabiedrības labā, nevis sabiedrība
kalpo priekš tirgus.
Cauri gadsimtiem, valsts ekonomiskie un politiskie
mērķi ir attīstījušies līdz tādam līmenim, ka īsti neko saprast nevar, kura
ekonomiskā politika būtu jāīsteno valstij, kurai ir pietiekami daudz iespēju
vai varbūt tādu nav. Protekcionisms var būt labs līdz tam brīdim, kas valsts
iekšējais tirgus un konkurētspējīgums ir tādā līmeni, ka spēj ieiet
starptautiskajā tirgū. Darbā tiks apskatītas un definētas ekonomiskās
tirdzniecības teorijas – protekcionisms un fritreiderisms jeb ekonomiskā
liberalizācija. Sniedzot piemērus, tiks noteiktas tās plusi un mīnusi, kā arī
kurā brīdī ir nepieciešams izmantot mūsdienu valstīm, atkarībā no situācijas.
Protekcionisma un ekonomikas liberālisma būtība
Protekcionisms ir ekonomiskā politika, lai
ierobežotu tirdzniecību ar tādiem pasākumiem kā tarifi, kvotas un dažādi
administratīvie noteikumi. To bieži izmanto, lai novērstu dažu preču importu,
lai nosargātu vietējo tirgu no lētām, importētām precēm.
Protekcionisms bieži tiek uzskatīts par šķērsli
brīvai tirdzniecībai. Pats vārds „protekcionisms”, šķiet uzburt it kā negatīvu
tēlu izolētai darbībai, piešķirot subsīdijas nozarēm, kas citādi nebūtu godīgi
pret pārējiem. (Tas var palīdzēt noteikt, kāpēc dažās nozarēs vajadzētu stingri
atbalstīt protekcionismu par sevi.)
Ierobežojumu atcelšanas mēģinājumi cenšas atbrīvot
ekonomisko aktivitāte no saistošajiem noteikumiem, ko valsts uzliek. Kā pamats
brīvās tirdzniecības darbība ir starp tautām, ideja ir ļaut pašplūsmā regulēt
tirgu, kur maksimāli efektīvi notiek konkurences uzlabošana, kā arī būtu labumu
guvēji visas ieinteresējošās puses. Tomēr, ierobežojumu atcelšana, kad to
piemēro plašākām sabiedrības daļām, var būt kaitējoša tām valsts iedzīvotāju
pūlim, ja noteikumu atcelšana nozīmē bezrūpīgu attieksmi pret vides
noteikumiem, veselības un izglītības pakalpojumiem un citām nozarēm. Kopumā,
korporatīvās organizācijas var sagraut iekšzemes attīstītās nozares,
starptautiskajām korporācijām ir vairāk iespēju, resursu, finansiālie līdzekļi
un ietekme, lai izkonkurēto vietējos ražotājus. [1]
Bieži vien tās valstis, kas veicina brīvās
tirdzniecības attīstību pasaulē, vēlas protekcionismu atvēlēt sev pašiem. Kaut
arī brīva tirdzniecība jeb fritreiderisms varētu būt iespējamā turpmākā
versija, kur varētu darboties godīga tirdzniecība. Taču, lai tā būtu godīga un
bez maksas, tad attīstītajām valstīm nevajadzētu turpināt protekcionisma praksi
dažās tās nozarēs, bet liekulīgi prasot (dažreiz piespiežot) jaunattīstības
valstīm atteikties šādus pasākumus veikt, uz to, ka tā veicina brīvās
tirdzniecības ierobežojumus un darbojas negodīgi savā labā. [2]
Daži aspekti, kā bagātās valstis var izmantot
protekcionismu:
·
Iejaukšanās lietās, piemēram,
tehnoloģiju nodošanā (pēctecībā), vai izkropļot tirgus funkcijas;
·
Nodrošinot plašas subsīdijas vietējiem
uzņēmumiem (piemēram, tekstilizstrādājumu nozarei, lauksaimniecībai, apavu
ražotājiem un pat intelektuālo īpašumu attīstībai, vienlaikus prasot citiem
atcelt noteikumus un kļūt atkarīgas no importa precēm, kā arī atstāt tirgus
patiesajā dabas stāvoklī;
·
Vienpusējas tirdzniecības nolīgumi;
·
Militārās ekspedīcijas – atver un
paplašina resursu pieejamību.
Jaunām nozarēm, aizsargājot un kopjot tos var būt
pozitīvs rezultāts, un vēsturiski tas ir pierādīts, ka praktiski visas rūpnieciski
attīstītas valstis ir izmantojušas šo pieeju. Attīstītas valstis pēdējo 30 gadu
laikā piespiež jaunattīstības valstis agresīvi pamest jebkuru protekcionismu,
pirms to ekonomikas ir gatavas iekļautas pasaules tirgus struktūrā (kaut gan
protekcionisms ir palīdzējis ASV un Eiropai plaukt). Kopējais viedoklis ir
tikai divejāds un aprobežots šobrīd – vai nu par tirgu vai pret to. Tomēr,
mazāk apspriež kādas valsts varas ietekmi uz tirgu un citu valstu problēmu
risināšanu. Brīvai tirdzniecībai kā pašai ideoloģijai vai teorijai pastāv daudz
vērtīgu un spēcīgu punktu, kas piesaistīja neskaitāmus tās atbalstītājus.
Realitātē tā var būt ļoti atšķirīga, jo, kā iepriekš tika minēts, attīstītās
valstis spiež trešās valstis uzturēt tās.
Ādams Smits, bieži tiek uzskatīts kā tēvu mūsdienu
brīvās tirgus kapitālismam ar savu slaveno grāmatu „The Wealth of Nations”, kas
apraksta Angliju tolaik piedzīvotu transformāciju, nosakot, ka brīvais tirgus
dažos scenārijos bija ļoti izdevīga, lai celtu labklājības līmeni. Viņš arī
izgudroja absolūtās priekšrocības tirdzniecības teoriju. Tajā tika pausts
viedoklis, ka valstī ir jāražo tās preces, kuras ir visizdevīgāk ražot, jo ir
resursu pārbagātība. Katra valsts specializējas to preču izgatavošanā, kuru
ražošana ir vislētākā un efektīvākā. Absolūtā priekšrocības teorija balstījās
uz tirdzniecību starp divām valstīm; tikai divas preces tiek tirgotas; brīvā
tirdzniecība pastāv starp valstīm; vienīgais ražošanas faktors ir darbs. Galvenā doma, ko A.Smits uzsvēra savā
teorijā, ka brīvā starptautiskā tirdzniecība saasina ražotāju konkurenci,
tādejādi veicinot darba izlietojuma samazināšanos vienas preces vienības
ražošanai.[3]
Tomēr, absolūtā priekšrocības teorijai bija vairāki
ierobežojumi, kuras konstatēja D.Rikardo. Viena no galvenajām problēmām, ko
kritiķis atklāja, bija, ka valstij nav nekādu absolūto priekšrocību, tā nevarēs
tirgoties, piedalīties starptautiskajā tirdzniecībā. Salīdzinošā priekšrocības
teorija bija attīstīta un padziļināta versija no A.Smita – absolūtās priekšrocības
teorijas. Pēc D.Rikardo domām, preču cenas pilnīgās konkurences tirgū ir
vienlīdzīgas darba izlietojumam preču ražošanā. Katrai valstij piemita
salīdzināmās priekšrocības – vienmēr būs kāda prece, kuru ražošana būs
efektīvāka, nekā citu preču ražošana, pastāvot esošajam izmaksu samēram.[4]
Viņš arī pastāstīja par merkantilismu, lielo
biznesu, kā arī skaidroja, ka valsts iejaukšanās tirgū vien kaitē pašai tās
ekonomikai.[5]
Tolaik, Lielbritānijas Impērija izmantoja brīvo tirdzniecību, lai kaitētu citām
tautām, valstīm, pat Amerikai, kas cieta pēc tās politikas realizācijas, kur
brīvais tirgus neļāva attīstīties iekšzemes tirgum. Depresijas rezultātā,
daļēji no „laissez faire” kapitālisms n merkantilisms noveda pie daudzu Eiropas
tautu vēršanās pie protekcionisma, lai saglabātu konkurence savā starpā.
Pasaules karš sākās pēc lielajām sacensībām, kuras bija pārāk intensīvas un
postošas. Amerikāņu milzīgais kapitāls pārveidoja Eiropu, palīdzot tai
atkopties no ekonomiskās stagnācijas, un pat arī „Āzijas tīģervalstis”, visi
sekoja protekcionisma pasākumiem, jo bija nepieciešams nostabilizēt ekonomisko
stāvokli, lai pārceltos uz brīvo tirgu. [6]
Šķiet grūti iegūt pareizo līdzsvaru starp tirgus
barjeru atcelšanu un protekcionismu, jo īpaši starp attīstītajām un jaunattīstības
valstīm.
Attīstītās nācijas panākumi
Globalizācijas laikmetā var tikt salīdzinātas ar
attīstības ceļu iepriekšējos gadu desmitos, kas bija parasti vairāk vērsta uz
iekšu. Pirms 1980, daudzas valstis diezgan apzināti pieņēma politiku, kas
paredzēja ierobežot savu ekonomiku no pasaules tirgu, lai sniegtu saviem
vietējiem uzņēmumiem iespēju attīstīt savu ražošanas iespējas un līmeni, līdz
tādam līmenim, lai varētu būt konkurētspējīgi pasaules tirgos. Attīstības
politika, izmantojot importa aizstāšanu, piemēram, bieži bija saistīta ar
aizsardzības tarifiem un subsīdijām galvenajām nozarēm. Bieži šāda situācija
pieprasīja papildus investora kapitālu no ārvalstīm, lai nodarbinātu vietējos
darbiniekus ar kvalificētām pozīcijām, un iegādātos no vietējiem ražotājiem
resursus, kā arī nodrošināt tehnoloģijas pārņemšanu. Tā bija arī bieži
jaunattīstības valstīm, kur krasi ierobežoja kapitāla plūsmas. Tas tika darīts
vairāku iemesl dēļ:
·
Lai uzlabotu valūtas stabilitāti;
·
Lai veicinātu gan ārvalstu korporāciju
un iedzīvotāju līdzekļus investēt lielā daudzumā vietējā valūtā pašmāju tirgū
(uzņēmumos);
·
Izmantojot iegūtos līdzekļus no valūtas
maiņa kursa, investēt rūpniecībā vai attīstības politikā.
Vēsturiskais salīdzinājums trim galvenajām
Rietumeiropas ekonomikām, ar pašreizējo situāciju jaunattīstības valstīs un
vismazāk attīstītajām valstīm, rada vairākas lietas:
·
19.gadsimta beigās, kad ienāumi uz vienu
iedzīvotāju (pēc pirktspējas paritātes), Anmerikas Savienotajās Valstīs bija
līdzīgā līmenī, kā jaunattīstības valstis šodien (tas ir aptuveni 3000$
1990.gadā), tajā laikā piemēroja tarifus ražošanas importa produktiem, kas bija
tuvu pie 50 procentiem, salīdzinot ar 8,1 procentiem jaunattīstības valstīs un
13,6 procentiem vismazāk attīstītajās valstīs šodien.
·
1950. gadā, kad jau ASV bija
neapstrīdams rūpniecības hegemons ar ienākumiem gandrīz trīs reizes vairāk uz
vienu iedzīvotāju nekā jaunattīstības
valstīs šodien, tās vidējā piemērotā rūpniecības tarifu likme uz vienu
iedzīvotāju bija augstāks ne tikai par vidējo likmi.
·
Kad ASV bija tāds ienākums, kā šobrīd
Brazīlijai vai Ķīnai uz vienu iedzīvotāju, tās piemērotās tarifu likmes bija
četras reizes lielākas. Ja tās ienākumi uz vienu iedzīvotāju bija līdzīgs kā
Indijai šodien (tas ir, ap 19.gadsimta vidu), tās vidējais tarifs bija divreiz
augstāks.
Neskatoties uz augstajiem tarifiem, kas iepriekšējā
periodā bija, tobrīd transporta un informācijas izmaksas bija daudzas reizes
lielāks nekā šodien, līdz ar to, tas sniedza dabisku aizsardzību no importa, it
īpaši uz Eiropas atzaru. Vēl svarīgāk ir šā brīža produktivitātes plaisa starp
mūsdienu attīstītajām valstīm un jaunattīstības valstīm. Tas nozīmē, ka šobrīd
jaunattīstības valstīm ir nepieciešams noteikt daudz augstākus likmes tarifu,
nekā toreizējās attīstības valstis, lai nodrošinātu tādu pašu pakāpi faktisko
aizsardzību savās nozarēs. Piemēram, ASV 1913.gadā bija tādi paši ienākumi uz
vienu iedzīvotāju, kā Brazīlijai šodien, tā jau bija viena no attīstītākajām
ekonomikām pasaulē, kur nebija ražīguma plaisa ar tās laika rūpniecības līderi
– Apvienoto Karalisti. [1]
Nabadzīgās valsts attīstības ceļš – protekcionisms
Dažos aspektos, ekonomiskā politika varētu būt
destruktīvākas nekā masu iznīcināšanas ieroči. Izskatot šo jautājumu, ir
svarīgi pieturēties, ka veiksmīga industrializācija ir kumulatīvs process, kas
ietver attīstības posmus, kur vienā posmā uz otru, izveidojas jaunas nozares ar
augstākām pievienotām vērtībām un tehnoloģijas attīstību. Jo ātrāk norisinās
ekonomiskā attīstība valstī, ražošana un eksports sastāv galvenokārt no pirmās
nepieciešamības precēm, bet imports veido galvenokārt dažādus ražojumus, kuri
ir kapitāl ietilpīgi un darbietilpīgi izstrādājumi. Tomēr, vēsture pierāda to,
ka dabas resursu bagātība valstī, pat tad, jā saistīta ar labi attīstītu
cilvēkresursu bāzi, automātiski nenoved pie pārstrādes un diversifikāciju. Bez
aktīvas politikas, kuru mērķim jābūt tādam, lai veicinātu un atbalstītu šādas
darbības. Ražotāji piedāvā labākas izaugsmes iespējas (nekā preču apstrādes
nozarēs), ne tikai tāpēc, ka tie varētu veikt straujāku produktivitātes
izaugsmi un darbības lauku paplašināšanu, bet tāpēc, ka viņi spēj izvairīties
no nelabvēlīgiem noteikumiem tirdzniecībā.
Sākumperiodā, jaunattīstības valstij vajadzētu
paplašināt savu resursu pieejamību ražotājiem, ka arī noteikt politiku, lai
ražotu darbietilpīgas preces. Vajadzētu noteikt arī atbalstus un aizsardzību
iekšzemes tirgū.
Kad tradicionālās nozares ir nobriedušas un kļūst
konkurētspējīgākas, jaunām nozarēm vajadzētu parādīties pašām bez valsts
palīdzības un nostiprināties. Nepieciešama efektīva industrializācijas
stratēģijai, kas nosaka prioritātes nozarei, kā arī sniedz atbalstu, ilgtermiņā
var veiksmīgi konkurēt starptautiskajos tirgos. Industrializācijai vajadzētu
koncentrēties pēc iespējams uz tehnoloģiju ietilpīgām nozarēm, jo
darbietilpīgas preces veiksmīgi attīsta valsts ekonomiku uz augšu. Šāda pieeju
izmantoja Koreja, kura šobrīd ir viena no industrializācijas magnātiem pasaulē.
Koreja necentās saglabāt konkurētspēju, noteiktu algu izmaksu vai piedāvāt
aizsardzību tradicionālām nozarēm ar augstiem tarifiem, viņi izvēlās strauji
uzlabot tās, paaugstinot produktivitāte, eksportu un ienākumus. Atbalsta rīki,
piemēram, tarifus uz rūpnieciskiem produktiem, dažādu veidu subsīdijas, var būt
nepieciešama ieejot brīvajā tirgū, dažreiz uz ilgāku laiku. [2]
Secinājumi un pārskats par tēmu būs nākamajā rakstā.
Cieņā,
Oskars Jepsis
[1] Yilmaz
Akyüz, The WTO Negotiations On Industrial Tariffs: What Is At Stake For
Developing Countries?, Third World Network, May 2005, pp. 10—13
[2] Yilmaz
Akyüz, The WTO Negotiations On Industrial Tariffs: What Is At Stake For
Developing Countries?, Third World Network, May 2005, pp. 16-26
[1] J.W.
Smith, The World’s Wasted Wealth 2, (Institute for Economic Democracy, 1994),
p. 66 – 70
[2] Lauge
Stetting, Knud Erik Svendsen, Ebbe Yndgaard, Global Change and Transformation.
1993. p. 239 - 249
[3] Ch.W.L.
Hill. International Business. Competing in the Global Marketplace. Mc
Graw-Hill, 2007, p. 169 – 171.
[4] Oļevskis
G. Starptautiskā tirdzniecība, Rīga, RSEBAA, 2003., 30. – 36. lpp.
[5] A.
Smith, Free trade, and protection, a reprint of Book IV & Chapters II&
III of Book V of "The wealth of nations", New York: Random House,
Inc.,1937, pp. 415
[6] Krugman,
Paul R. (1987). "Is Free Trade Passe?". The Journal of Economic
Perspectives 1 (2): p. 131–144.
