Some view points about the Treaty of Lisbon

Introduction

In the past decades, the European Union has expanded significantly from the original six members states in 1957 till twenty eight member states in 2013. This enlargement can be explained in many various ways of different influence from policies and treaties. One of the most important treaties are the Treaty of Lisbon that provides instruments and security considerations to normative and discursive reasons. The European Union enhance efficiency and coherence, ranging from economic and trade policy and gradually supplementing new sectors for example – social policy, immigration policy, energy policy and justice or home affairs. This process has been implented by many various treaties, including most notably the Treaty of Rome. Critics claiming that the treaty of Lisbon were paving the way for an unelected European super-state, while proponents presented them as the way forward for a bigger EU in the 21st century.

This course paper will be about understanding the Treaty of Lisbon – the ratification on 2009, if it represents another step towards an even closer union in the process of European integration through many spheres. The new process after the ratification have strenghtened the notion of a democratic deficit. The Treaty of Lisbon have delimitated the competences of EU better because there is an increased effectivity of the institutions and efficiency of the decision making process. Jerzy Buzek stated that The Lisbon Treaty will help EU deliver on citizens expectations. Let EU be successful and not just have the potential of success.

A more democratic and transparent Europe

Strenghtening the European Parliament and the role of national parliaments, giving citizens more opportunities to Express their views and ensuring a clearer division of responsibilities at European and national level.

Elected from all member states, the European Parliament after the ratification of the Treaty of Lisbon have greater influence and new powers in relation to the EU legslation, the EU budget and international agreements. There is more space for policy-making alloted to the co-decision procedurel thus most of the EU legislative procedures. The European Parliament has gained equal footing with the Council, respresenting each Member States.

More involvement of national parliaments is a great advantage for the member states to have more influence on decision making in areas that can affect them or something contrary nonane. National parliaments are more likely to engage in the work of the EU, in particular through a new mechanism to monitor the implementation of the principle of subsidiarity, that is, whether the EU should only act in cases where the results can be better achieved by action at EU level. In addition to the strengthened role of the European Parliament, it will promote democracy and enhance the legitimacy of the European Union.

As an democratic union and the role of human right defender, in the Treaty of Lisbon, after ratification, citizens have now greater role in participation of activities in the EU. Thanks ot the Citizens initiative, one million citizens from different member states may invite the Commission to draw up proposals for a new policy.

The relationship between member States and the European Union will become more clearer thanks to the precise division of competences. the Treaty of Lisbon concerns the abolition of the three-pillar structure of the EU. three types of competence and draws up a non-exhaustive list of the fields concerned in each case:[1]

·         exclusive competences (Article 3 of the TFEU): the EU alone is able to legislate and adopt binding acts in these fields. The Member States’ role is therefore limited to applying these acts, unless the Union authorises them to adopt certain acts themselves;

·         shared competences (Article 4 of the TFEU): the EU and Member States are authorised to adopt binding acts in these fields. However, Member States may exercise their competence only in so far as the EU has not exercised, or has decided not to exercise, its own competence;

·         supporting competences (Article 6 of the TFEU): the EU can only intervene to support, coordinate or complement the action of Member States. Consequently, it has no legislative power in these fields and may not interfere in the exercise of these competences reserved for Member States.

A more efficient Europe

Using simplified working methods and voting rules, streamlined and modern istitutions of the European Union of 28 member states and improving function in a number of priority areas of the EU now.

Effective decision-making process. Qualified majority in voting system of the Council has also introduced new policies to decision-making faster and more efficiently. From 2014, a qualified majority will be calculated on the basis of Member States and their citizens double majority, reflecting the dual legitimacy of the European Union. Double majority will be reached if a decision is taken 55% of the Member States, with a population that corresponds to at least 65% of the EU population.

Stable and streamlined institutional framework. The Treaty of Lisbon establishes a permanent European Council President position, which is elected for 2,5 years, to take into account the results of the European elections, the election of the President of the Commission, to establish a new framework of the European parliament in the future, in addition, the Agreement makes clearer rules on enhanced cooperation and finance.

A better life for Europeans. The Treaty of Lisbon improves the EU’s ability to act in various policy areas which are priorities of our time in the EU and its citizens. This applies especially to the area of freedom, security and justice policies, such as the fight against terrorism or crime.

A better life for Europeans. The Treaty of Lisbon improves the EU's ability to act in various policy areas which are priorities of our time in the EU and its citizens. This applies especially to the area of ​​freedom, security and justice policies, such as the fight against terrorism or crime. Less affected areas such as energy policy, public health, civil protection, climate change, services of general interest, research, space, territorial cohesion, commercial policy, humanitarian aid, sport, tourism and administrative cooperation.

Rights and values​​, freedom, solidarity and security in Europe

Expressing the values ​​of the EU, including the Charter of Fundamental Rights into European primary law, providing for new solidarity mechanisms and ensuring better protection for European citizens.

Democratic values​​. The Lisbon Treaty further reinforces the values ​​and objectives since the European Union inception. These values ​​lead to an European population point of reference and demonstrate what Europe has to offer its partners worldwide.

Civil rights and the Charter of Fundamental Rights. The Treaty of Lisbon preserves existing rights while introducing new ones. It especially fundamental rights guaranteed by the Charter and the principles of freedom, giving it legally binding rules. This applies to civil, political, economic and social rights.

European civil liberties. The Treaty of Lisbon preserves and reinforces the four freedoms of European citizens as well as political, economic and social freedom.

Solidarity between Member States. The Lisbon Treaty states that the European Union and its Member States shall act jointly in solidarity if a Member State or a terrorist attack occurs in the natural or man-made disaster. Also highlighted the energy solidarity.

Greater security for all. Expanding the European Union's capacity in the area of ​​freedom, security and justice, the EU can better fight against crime and terrorism. New provisions on civil protection, humanitarian aid and public health also improves the Union's ability to respond to threats to the safety of citizens.

Europe as a world partner

Bringing together Europe's external policy tools, both new policy development and implementation. The Treaty of Lisbon gives Europe a clear voice in relations with partners around the world. Europe's economic, humanitarian, political and diplomatic strengths to resound European interests and values ​​around the world, subject to the particular interests of the Union for Foreign Affairs of the Member States.

European Union High Representative for Foreign Affairs and Security Policy, who will also be Vice-President, raise the impact, coherence and visibility of EU external action. A new body - the European External Action Service - to provide resources and support to the High Representative.

The European Union, obtaining legal personality will strengthen position to negotiate, more effective on the world stage and a can be more visible partner for third countries and international organizations.

With the development of the European Security and Defence Policy will preserve special decision-making procedures, but also pave the way for enhanced cooperation between some Member States, the merger of the group.

Conclusion

The European Union is a political structure which runs by democratic ideology. The Treaty of Lisbon makes this union more democratic and more open due to the changes of the world. National parliaments and the European Parliament recieves more power within legislative side. It also acquires a greater role in determining the budget - the old split between "compulsory" and "non-compulsory" expenditure has been canceled. Parliament will decide on the entire EU budget, together with the Council.

In this way, elected officials will have an important role, a more important role than before, in comparison to EU officials that are appointed by different institutions. We find that this change should increase the legitimacy of the EU, as decisions are brought closer to the ordinary citizens through their representatives.

Members of consent will be required for different international agreements for which negotiations leading to the European Union - such as international trade.

Have more power means more responsibility. Along with the new mandate for its decisions more than ever a direct impact on the life of the population. Parliament in all its activities fully comply with EU citizens' rights under the Treaty of Lisbon included in the Charter of Fundamental Rights.

MEPs will have a new role in its relations with other EU institutions. The following election results will directly affect the choice of candidate for President of the Commission. Commission as a whole, including the EU High Representative for Foreign and Security Affairs, before the takeover will receive the approval of the Parliament.

Finally, the Lisbon Treaty gives the European Parliament the right to propose changes to the contract.

Sources

·         P. Craig, The Treaty of Lisbon, process, architecture and substance (2008) 33(2) European Law Review, p.137–166.

·         Foreign policy provisions http://www.statewatch.org/news/2007/aug/eu-reform%20treaty-csfp1-2-2.pdf [viewed: 2014.10.30.]

·         The Treaty of Lisbon. http://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/PDF/?uri=OJ:C:2007:306:FULL&from=EN [viewed: 2014.10.30.]

·         Sebastian Kurpas and Ben Crum. The Treaty of Lisbon: Implementing the Institutional Innovations. 2007:. CEPS, EGMONT and EPC. P. 143

---

[1] Division of competencies within the European Union. Available online: http://europa.eu/legislation_summaries/institutional_affairs/treaties/lisbon_treaty/ai0020_en.htm [viewed: 2014.10.29.]

Fritreiderisms vai protekcionisms - kuru no tiem izvēlēties mūsdienu valstīm?

Ievads

Neo-liberāļi kā indivīdi, kas izdara racionālus ekonomiskās un sociālās izvēles tikai ejot caur tirgu. Valsts ir vienīgais aizgādnis pār sabiedrības interesēm un viņu apmierināšanu, un tās lēmumi un darbi ir vienīgā uzticamā izteiksme, ar vai bez brīvām vēlēšanām. Kamēr viena ideoloģija cenšas pakārtot valsts tirgu pēc savām interesēm, kā arī citu valsts tirgus, ko var izdarīt manipulējot ar sabiedrības gribu. Alternatīva starp abām ekonomiskajām ideoloģijām vai modeļiem – protekcionismu vai fritreiderismu ir tāda, ka gan valsts, gan tirgus darbojas sabiedrības labā, nevis sabiedrība kalpo priekš tirgus.

Cauri gadsimtiem, valsts ekonomiskie un politiskie mērķi ir attīstījušies līdz tādam līmenim, ka īsti neko saprast nevar, kura ekonomiskā politika būtu jāīsteno valstij, kurai ir pietiekami daudz iespēju vai varbūt tādu nav. Protekcionisms var būt labs līdz tam brīdim, kas valsts iekšējais tirgus un konkurētspējīgums ir tādā līmeni, ka spēj ieiet starptautiskajā tirgū. Darbā tiks apskatītas un definētas ekonomiskās tirdzniecības teorijas – protekcionisms un fritreiderisms jeb ekonomiskā liberalizācija. Sniedzot piemērus, tiks noteiktas tās plusi un mīnusi, kā arī kurā brīdī ir nepieciešams izmantot mūsdienu valstīm, atkarībā no situācijas.

Protekcionisma un ekonomikas liberālisma būtība

Protekcionisms ir ekonomiskā politika, lai ierobežotu tirdzniecību ar tādiem pasākumiem kā tarifi, kvotas un dažādi administratīvie noteikumi. To bieži izmanto, lai novērstu dažu preču importu, lai nosargātu vietējo tirgu no lētām, importētām precēm.

Protekcionisms bieži tiek uzskatīts par šķērsli brīvai tirdzniecībai. Pats vārds „protekcionisms”, šķiet uzburt it kā negatīvu tēlu izolētai darbībai, piešķirot subsīdijas nozarēm, kas citādi nebūtu godīgi pret pārējiem. (Tas var palīdzēt noteikt, kāpēc dažās nozarēs vajadzētu stingri atbalstīt protekcionismu par sevi.)

Ierobežojumu atcelšanas mēģinājumi cenšas atbrīvot ekonomisko aktivitāte no saistošajiem noteikumiem, ko valsts uzliek. Kā pamats brīvās tirdzniecības darbība ir starp tautām, ideja ir ļaut pašplūsmā regulēt tirgu, kur maksimāli efektīvi notiek konkurences uzlabošana, kā arī būtu labumu guvēji visas ieinteresējošās puses. Tomēr, ierobežojumu atcelšana, kad to piemēro plašākām sabiedrības daļām, var būt kaitējoša tām valsts iedzīvotāju pūlim, ja noteikumu atcelšana nozīmē bezrūpīgu attieksmi pret vides noteikumiem, veselības un izglītības pakalpojumiem un citām nozarēm. Kopumā, korporatīvās organizācijas var sagraut iekšzemes attīstītās nozares, starptautiskajām korporācijām ir vairāk iespēju, resursu, finansiālie līdzekļi un ietekme, lai izkonkurēto vietējos ražotājus. [1]

Bieži vien tās valstis, kas veicina brīvās tirdzniecības attīstību pasaulē, vēlas protekcionismu atvēlēt sev pašiem. Kaut arī brīva tirdzniecība jeb fritreiderisms varētu būt iespējamā turpmākā versija, kur varētu darboties godīga tirdzniecība. Taču, lai tā būtu godīga un bez maksas, tad attīstītajām valstīm nevajadzētu turpināt protekcionisma praksi dažās tās nozarēs, bet liekulīgi prasot (dažreiz piespiežot) jaunattīstības valstīm atteikties šādus pasākumus veikt, uz to, ka tā veicina brīvās tirdzniecības ierobežojumus un darbojas negodīgi savā labā. [2]

Daži aspekti, kā bagātās valstis var izmantot protekcionismu:

·         Iejaukšanās lietās, piemēram, tehnoloģiju nodošanā (pēctecībā), vai izkropļot tirgus funkcijas;

·         Nodrošinot plašas subsīdijas vietējiem uzņēmumiem (piemēram, tekstilizstrādājumu nozarei, lauksaimniecībai, apavu ražotājiem un pat intelektuālo īpašumu attīstībai, vienlaikus prasot citiem atcelt noteikumus un kļūt atkarīgas no importa precēm, kā arī atstāt tirgus patiesajā dabas stāvoklī;

·         Vienpusējas tirdzniecības nolīgumi;

·         Militārās ekspedīcijas – atver un paplašina resursu pieejamību.

Jaunām nozarēm, aizsargājot un kopjot tos var būt pozitīvs rezultāts, un vēsturiski tas ir pierādīts, ka praktiski visas rūpnieciski attīstītas valstis ir izmantojušas šo pieeju. Attīstītas valstis pēdējo 30 gadu laikā piespiež jaunattīstības valstis agresīvi pamest jebkuru protekcionismu, pirms to ekonomikas ir gatavas iekļautas pasaules tirgus struktūrā (kaut gan protekcionisms ir palīdzējis ASV un Eiropai plaukt). Kopējais viedoklis ir tikai divejāds un aprobežots šobrīd – vai nu par tirgu vai pret to. Tomēr, mazāk apspriež kādas valsts varas ietekmi uz tirgu un citu valstu problēmu risināšanu. Brīvai tirdzniecībai kā pašai ideoloģijai vai teorijai pastāv daudz vērtīgu un spēcīgu punktu, kas piesaistīja neskaitāmus tās atbalstītājus. Realitātē tā var būt ļoti atšķirīga, jo, kā iepriekš tika minēts, attīstītās valstis spiež trešās valstis uzturēt tās.

Ādams Smits, bieži tiek uzskatīts kā tēvu mūsdienu brīvās tirgus kapitālismam ar savu slaveno grāmatu „The Wealth of Nations”, kas apraksta Angliju tolaik piedzīvotu transformāciju, nosakot, ka brīvais tirgus dažos scenārijos bija ļoti izdevīga, lai celtu labklājības līmeni. Viņš arī izgudroja absolūtās priekšrocības tirdzniecības teoriju. Tajā tika pausts viedoklis, ka valstī ir jāražo tās preces, kuras ir visizdevīgāk ražot, jo ir resursu pārbagātība. Katra valsts specializējas to preču izgatavošanā, kuru ražošana ir vislētākā un efektīvākā. Absolūtā priekšrocības teorija balstījās uz tirdzniecību starp divām valstīm; tikai divas preces tiek tirgotas; brīvā tirdzniecība pastāv starp valstīm; vienīgais ražošanas faktors ir darbs.  Galvenā doma, ko A.Smits uzsvēra savā teorijā, ka brīvā starptautiskā tirdzniecība saasina ražotāju konkurenci, tādejādi veicinot darba izlietojuma samazināšanos vienas preces vienības ražošanai.[3] 

Tomēr, absolūtā priekšrocības teorijai bija vairāki ierobežojumi, kuras konstatēja D.Rikardo. Viena no galvenajām problēmām, ko kritiķis atklāja, bija, ka valstij nav nekādu absolūto priekšrocību, tā nevarēs tirgoties, piedalīties starptautiskajā tirdzniecībā. Salīdzinošā priekšrocības teorija bija attīstīta un padziļināta versija no A.Smita – absolūtās priekšrocības teorijas. Pēc D.Rikardo domām, preču cenas pilnīgās konkurences tirgū ir vienlīdzīgas darba izlietojumam preču ražošanā. Katrai valstij piemita salīdzināmās priekšrocības – vienmēr būs kāda prece, kuru ražošana būs efektīvāka, nekā citu preču ražošana, pastāvot esošajam izmaksu samēram.[4]

Viņš arī pastāstīja par merkantilismu, lielo biznesu, kā arī skaidroja, ka valsts iejaukšanās tirgū vien kaitē pašai tās ekonomikai.[5] Tolaik, Lielbritānijas Impērija izmantoja brīvo tirdzniecību, lai kaitētu citām tautām, valstīm, pat Amerikai, kas cieta pēc tās politikas realizācijas, kur brīvais tirgus neļāva attīstīties iekšzemes tirgum. Depresijas rezultātā, daļēji no „laissez faire” kapitālisms n merkantilisms noveda pie daudzu Eiropas tautu vēršanās pie protekcionisma, lai saglabātu konkurence savā starpā. Pasaules karš sākās pēc lielajām sacensībām, kuras bija pārāk intensīvas un postošas. Amerikāņu milzīgais kapitāls pārveidoja Eiropu, palīdzot tai atkopties no ekonomiskās stagnācijas, un pat arī „Āzijas tīģervalstis”, visi sekoja protekcionisma pasākumiem, jo bija nepieciešams nostabilizēt ekonomisko stāvokli, lai pārceltos uz brīvo tirgu.  [6]

Šķiet grūti iegūt pareizo līdzsvaru starp tirgus barjeru atcelšanu un protekcionismu, jo īpaši starp attīstītajām un jaunattīstības valstīm.

Attīstītās nācijas panākumi

Globalizācijas laikmetā var tikt salīdzinātas ar attīstības ceļu iepriekšējos gadu desmitos, kas bija parasti vairāk vērsta uz iekšu. Pirms 1980, daudzas valstis diezgan apzināti pieņēma politiku, kas paredzēja ierobežot savu ekonomiku no pasaules tirgu, lai sniegtu saviem vietējiem uzņēmumiem iespēju attīstīt savu ražošanas iespējas un līmeni, līdz tādam līmenim, lai varētu būt konkurētspējīgi pasaules tirgos. Attīstības politika, izmantojot importa aizstāšanu, piemēram, bieži bija saistīta ar aizsardzības tarifiem un subsīdijām galvenajām nozarēm. Bieži šāda situācija pieprasīja papildus investora kapitālu no ārvalstīm, lai nodarbinātu vietējos darbiniekus ar kvalificētām pozīcijām, un iegādātos no vietējiem ražotājiem resursus, kā arī nodrošināt tehnoloģijas pārņemšanu. Tā bija arī bieži jaunattīstības valstīm, kur krasi ierobežoja kapitāla plūsmas. Tas tika darīts vairāku iemesl dēļ:

·         Lai uzlabotu valūtas stabilitāti;

·         Lai veicinātu gan ārvalstu korporāciju un iedzīvotāju līdzekļus investēt lielā daudzumā vietējā valūtā pašmāju tirgū (uzņēmumos);

·         Izmantojot iegūtos līdzekļus no valūtas maiņa kursa, investēt rūpniecībā vai attīstības politikā.

Vēsturiskais salīdzinājums trim galvenajām Rietumeiropas ekonomikām, ar pašreizējo situāciju jaunattīstības valstīs un vismazāk attīstītajām valstīm, rada vairākas lietas:

·         19.gadsimta beigās, kad ienāumi uz vienu iedzīvotāju (pēc pirktspējas paritātes), Anmerikas Savienotajās Valstīs bija līdzīgā līmenī, kā jaunattīstības valstis šodien (tas ir aptuveni 3000$ 1990.gadā), tajā laikā piemēroja tarifus ražošanas importa produktiem, kas bija tuvu pie 50 procentiem, salīdzinot ar 8,1 procentiem jaunattīstības valstīs un 13,6 procentiem vismazāk attīstītajās valstīs šodien.

·         1950. gadā, kad jau ASV bija neapstrīdams rūpniecības hegemons ar ienākumiem gandrīz trīs reizes vairāk uz vienu iedzīvotāju nekā  jaunattīstības valstīs šodien, tās vidējā piemērotā rūpniecības tarifu likme uz vienu iedzīvotāju bija augstāks ne tikai par vidējo likmi.

·         Kad ASV bija tāds ienākums, kā šobrīd Brazīlijai vai Ķīnai uz vienu iedzīvotāju, tās piemērotās tarifu likmes bija četras reizes lielākas. Ja tās ienākumi uz vienu iedzīvotāju bija līdzīgs kā Indijai šodien (tas ir, ap 19.gadsimta vidu), tās vidējais tarifs bija divreiz augstāks.

Neskatoties uz augstajiem tarifiem, kas iepriekšējā periodā bija, tobrīd transporta un informācijas izmaksas bija daudzas reizes lielāks nekā šodien, līdz ar to, tas sniedza dabisku aizsardzību no importa, it īpaši uz Eiropas atzaru. Vēl svarīgāk ir šā brīža produktivitātes plaisa starp mūsdienu attīstītajām valstīm un jaunattīstības valstīm. Tas nozīmē, ka šobrīd jaunattīstības valstīm ir nepieciešams noteikt daudz augstākus likmes tarifu, nekā toreizējās attīstības valstis, lai nodrošinātu tādu pašu pakāpi faktisko aizsardzību savās nozarēs. Piemēram, ASV 1913.gadā bija tādi paši ienākumi uz vienu iedzīvotāju, kā Brazīlijai šodien, tā jau bija viena no attīstītākajām ekonomikām pasaulē, kur nebija ražīguma plaisa ar tās laika rūpniecības līderi – Apvienoto Karalisti. [1]

Nabadzīgās valsts attīstības ceļš – protekcionisms

Dažos aspektos, ekonomiskā politika varētu būt destruktīvākas nekā masu iznīcināšanas ieroči. Izskatot šo jautājumu, ir svarīgi pieturēties, ka veiksmīga industrializācija ir kumulatīvs process, kas ietver attīstības posmus, kur vienā posmā uz otru, izveidojas jaunas nozares ar augstākām pievienotām vērtībām un tehnoloģijas attīstību. Jo ātrāk norisinās ekonomiskā attīstība valstī, ražošana un eksports sastāv galvenokārt no pirmās nepieciešamības precēm, bet imports veido galvenokārt dažādus ražojumus, kuri ir kapitāl ietilpīgi un darbietilpīgi izstrādājumi. Tomēr, vēsture pierāda to, ka dabas resursu bagātība valstī, pat tad, jā saistīta ar labi attīstītu cilvēkresursu bāzi, automātiski nenoved pie pārstrādes un diversifikāciju. Bez aktīvas politikas, kuru mērķim jābūt tādam, lai veicinātu un atbalstītu šādas darbības. Ražotāji piedāvā labākas izaugsmes iespējas (nekā preču apstrādes nozarēs), ne tikai tāpēc, ka tie varētu veikt straujāku produktivitātes izaugsmi un darbības lauku paplašināšanu, bet tāpēc, ka viņi spēj izvairīties no nelabvēlīgiem noteikumiem tirdzniecībā.

Sākumperiodā, jaunattīstības valstij vajadzētu paplašināt savu resursu pieejamību ražotājiem, ka arī noteikt politiku, lai ražotu darbietilpīgas preces. Vajadzētu noteikt arī atbalstus un aizsardzību iekšzemes tirgū.

Kad tradicionālās nozares ir nobriedušas un kļūst konkurētspējīgākas, jaunām nozarēm vajadzētu parādīties pašām bez valsts palīdzības un nostiprināties. Nepieciešama efektīva industrializācijas stratēģijai, kas nosaka prioritātes nozarei, kā arī sniedz atbalstu, ilgtermiņā var veiksmīgi konkurēt starptautiskajos tirgos. Industrializācijai vajadzētu koncentrēties pēc iespējams uz tehnoloģiju ietilpīgām nozarēm, jo darbietilpīgas preces veiksmīgi attīsta valsts ekonomiku uz augšu. Šāda pieeju izmantoja Koreja, kura šobrīd ir viena no industrializācijas magnātiem pasaulē. Koreja necentās saglabāt konkurētspēju, noteiktu algu izmaksu vai piedāvāt aizsardzību tradicionālām nozarēm ar augstiem tarifiem, viņi izvēlās strauji uzlabot tās, paaugstinot produktivitāte, eksportu un ienākumus. Atbalsta rīki, piemēram, tarifus uz rūpnieciskiem produktiem, dažādu veidu subsīdijas, var būt nepieciešama ieejot brīvajā tirgū, dažreiz uz ilgāku laiku. [2]

Secinājumi un pārskats par tēmu būs nākamajā rakstā. 

Cieņā,

Oskars Jepsis

---

[1] Yilmaz Akyüz, The WTO Negotiations On Industrial Tariffs: What Is At Stake For Developing Countries?, Third World Network, May 2005, pp. 10—13

[2] Yilmaz Akyüz, The WTO Negotiations On Industrial Tariffs: What Is At Stake For Developing Countries?, Third World Network, May 2005, pp. 16-26

---

[1] J.W. Smith, The World’s Wasted Wealth 2, (Institute for Economic Democracy, 1994), p. 66 – 70

[2] Lauge Stetting, Knud Erik Svendsen, Ebbe Yndgaard, Global Change and Transformation. 1993. p. 239 - 249

[3] Ch.W.L. Hill. International Business. Competing in the Global Marketplace. Mc Graw-Hill, 2007, p. 169 – 171.

[4] Oļevskis G. Starptautiskā tirdzniecība, Rīga, RSEBAA, 2003., 30. – 36. lpp.

[5] A. Smith, Free trade, and protection, a reprint of Book IV & Chapters II& III of Book V of "The wealth of nations", New York: Random House, Inc.,1937, pp. 415

[6] Krugman, Paul R. (1987). "Is Free Trade Passe?". The Journal of Economic Perspectives 1 (2): p. 131–144. 

Radošums. Industrija. Ekonomika. – vai tiešām atdalīti?

Iesākoties 21.gadsimta otrajai desmitgadei Eiropas Savienība, identificējot tās straujāk augošās tautsaimniecības nozares, īpašu uzmanību velta veicinošās tautsaimniecības nozares uz radošumu, kultūru kā izejvielu, lai izveidotu augstu pievienotās vērtības produktu, pakalpojumu, kas sekmētu ekonomisko izaugsmi valstī ilgtermiņā. ES līmeņa pētījumos („Kultūras ekonomikas aspekti Eiropā”, The Economy of Culture in Europe, KEA, 2006) tiek augstu novērtēts kultūras un radošo industriju attīstības potenciāls, viena no tautsaimniecības nozarēm, kurai ir augsts izaugsmes rādītājs .[1]

Gan Latvijā, gan Eiropas Savienība radošās industrijas ietver sevī mazos un vidējos uzņēmumus, kā arī dažas lielās kompānijas. Augsts reitings jaunizveidoto uzņēmumu statistikā ir pozitīvs rādītājs dinamiskai izaugsmes videi valstī. Šobrīd Latvijā ir nepieciešams palielināt produktivitāti un nodarbināto skaitu radošajās industrijās, kas koncentrētos uz ilgtspējīgu darbību vietējā un ārējā tirgū. Ir vajadzīgi noteikti mērķi un resursi, lai varētu pārvarēt pašreizējo barjeru. Pētījumi norāda (“Latvijas radošo industriju darbība un priekšnoteikumi nozares mērķtiecīgai attīstībai”, 2013.gada maijs) , ka radošo industriju atšķirība no pārējām nozarēm ir tā, ka tai ir sistemātiskas problēmas saņemt finansiālu atbalstu, ieguldījumu un stratēģisko attīstību biznesā. Lai veiksmīgi rastu risinājumu šiem problēmjautājumiem, ir nepieciešama ekspertu piesaiste, kas sniegtu savu viedokli un priekšlikumu par eksporta iespējām un internacionalizāciju plašākā mērogā.

Atsaucoties uz Ginta Klāsona publikācijas „Kultūras aktivitāte un patēriņš Latvijā pēdējā desmitgadē”, 2013. gada vidū pēc Eiropas Komisijas pasūtījuma veiktais Eirobarometra pētījums „Cultural Access And Participation” ļauj vērtēt Latvijas iedzīvotāju kultūras aktivitāti pārējo Eiropas Savienības dalībvalstu kontekstā. Kopumā novērojams, ka Latvijas iedzīvotāju kultūras aktivitāte ir augstāka kā Eiropas Savienībā vidēji – ja Eiropas Savienībā vidēji 18% iedzīvotāju raksturojami kā kultūras patēriņā izteikti aktīvi, tad Latvijā šis rādītājs ir 21%. Jāmin gan, ka Igaunijā kultūrā aktīvo iedzīvotāju īpatsvars ir vēl augstāks – 30%, kamēr Lietuvā – līdzīgs kā Latvijā (22%).

Radošo industriju uzņēmumu skaits pēdējo četru gadu laikā pieaudzis par 1944 vienībām (+35%), kamēr saistītajās nozarēs – par 369 vienībām (+7%).

Latvijā būtiskas izmaiņas skārušas radošo industriju nozari – Radošo industriju uzņēmumu skaits pēdējo četru gadu laikā pieaudzis par 35%. (atsaucoties uzpētījumu “Latvijas radošo industriju darbība un priekšnoteikumi nozares mērķtiecīgai attīstībai”) Tas liecina, ka tiek pievērsta uzmanību uzņēmuma izveidošanai ar inkubatora, forumu un citu atbalstošo programmu palīdzību. Savukārt, nav redzams nodarbināto skaitu pieaugums. Tas varētu būt saistīts ar to, ka uzņēmumi vēlas centrēties tikai uz reģiona vai nacionāla līmeņa tirgiem. Ir nepieciešams stimulēt tos uzņēmumus, kuri raugās uz internacionalizāciju, palielinot eksporta apjomu un inovatīvas produkcijas ieviešana apritē ar augstu pievienoto vērtību.

Latvijā būtu jāveicina poli-centriska izaugsme. Lai to sasniegtu, nepieciešams izveidot spēcīgus radošo industriju attīstības centrus, kuri kalpotu par atspēriena punktu jaunajiem uzņēmumiem, kuriem piemīt dinamiskas izaugsmes iespējas. Šobrīd darbība ir vērsta mono-centriska, tieši Rīga un Pierīgas apgabalos, kura neizmanto pietiekami labi savus privātos un publiskos pieejamos resursus.[2]Ieteiktu izveidot efektīvu reģiona attīstības plānu, kas sekmētu poli-centrisku attīstības darbību valsts reģionos.

Kvalificēta un profesionāla darbaspēka pieejamība ir viens no būtiskiem radošo industriju nozares attīstības šķēršļiem, un šī problemātika iespējams kļūs arvien aktuālāka tuvāko piecu gadu laikā. Tas ir saistībā ar pašreizējo profesionālo un augstāko izglītības līmeni un sistēmu valstī. Ir būtiski jāpievērš uzmanību valsts Izglītības  ministrijai par finansējumu piešķiršanu augstskolām. Lai tiktu piedāvāta bezmaksas augstākā izglītība tādās programmās, kuras ir nepieciešamas darba tirgū šobrīd un nākotnē.

Finanšu resursu pieejamība identificējama kā viennozīmīgāk interpretējams uzņēmējdarbības kavēklis – vienlīdz lielu daļu uzņēmēju ietekmē kā apgrozāmo līdzekļu trūkums, tā arī pārāk lielais nodokļu slogs. Sekojoši – viens no būtiskiem radošo industriju izaugsmes ierobežojošiem faktoriem ir uzņēmēju piekļuve finanšu resursiem. Finanšu pieejamībai ir būtiska ietekme uz radošo industriju attīstību – uzņēmumi, kuri ir saņēmuši finanšu atbalstu, palielina darbinieku skaitu, paplašinot uzņēmējdarbību, kā arī ieviest jaunus produktus. Līdz ar to, piekļuve finansējumam ir būtisks faktors kultūras un radošo nozaru turpmākai attīstībai, kas veidotos kā viens no ekonomiskās un sociālās attīstības dzinējspēkiem. MVU (mazie un vidējie uzņēmumi) cieš visvairāk finansējuma dēļ, jo ir apgrūtinoši piesaistīt investīcijas

Ideju komercializāciju nozares eksperti un uzņēmēji bieži vien norāda kā problemātisku aspektu uzņēmējdarbības attīstībā, proti – radošo industriju nozarē ir daudz ideju, radošu iestrāžu, bet nav prasmju tās komercializēt. Šī problēma ir saistāma arī ar izglītības sistēmu, kurā radošums ir nodalīts no tirgus ekonomikas un netiek uzskatīts par pārdodamu “lietu”.

Uzņēmumu ienākuma nodokļa samazināšana, profesionālās izglītības studiju programmu pielāgošana darba devēju prasībām un ciešāka sadarbība ar izglītības iestādēm ir tas valsts atbalsta “komplekts”, kuru uzņēmēji novērtē kā efektīvāko attiecībā uz radošo industriju nozari.

Oskars Jepsis

[1] http://www.km.gov.lv/lv/starpnozares/radosas_industrijas.html

[2]http://www.km.gov.lv/lv/doc/jaunumi/jaunumi_2013/Petijums_2013_Latvijas_radoso_industriju_darbiba.pdf

[3] http://ec.europa.eu/culture/key-documents/documents/access-to-finance-culture-and-creative-sector_en.pdf

Day two

Esmu nopietni pievērsīsies rakstīt savu memorandu, lai dalītos ar Tevi, lasītāj, manā pieredzē, dzīvē.
Visu laiku esmu bijis aktīvs cilvēks. Esmu palīdzējis ļoti plašam cilvēku lokam. Kad pašam ir neskaitāmi darbi, es vienmēr labprāt izpalīdzu pat tādā brīdi.
Dzīve katram viena, to pilnveidojot, var nonākt tajā vietā, kur Tu vienmēr vēlējies gūt. Galvenais ir motivācija, apņēmība un darbpilnas rokas. Lai to visu izdarīt, ir nepieciešams plānot savu laiku. Tāpēc šodien pastāstīšu, kā es ar to rīkojos un kāpēc man tik labi padodas.